Jau kādu laiciņu atpakaļ tapa ieraksts par tēmu "Lielas vai maziņas". Un esmu nonākusi atkal turpat. Attiecībā uz savām kāzām, šķiet esmu pieņēmusi lēmumu, ka tomēr gribu draugus un ballīti. Ne nu gluži visu kaimiņus, dakterus un pārdevējus, pie kuriem šad tad sanāk iegriezties. Bet vēlos dalīties priekā ar saviem tuvākajiem draugiem, no sirds izsmieties un izdejoties un vēl pēc tam tiekoties atcerēties jaukākos notikumus.
Taču pārdomas manī raisīja kas cits - ne vienmēr mazas un intīmas kāzas norāda uz laulāto plāno maciņu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka kāzas jau principā ir divu cilvēku svētki sev, nevis divu cilvēku sarīkoti svētki priekš citiem. Bieži cilvēki to piemirst un pārdzīvo par to, kā gan izpatikt visu viesu gaumei - sākot ar to, vai ēdiens garšos, vai mūzika nešķitīs garlaicīga, vai man būs laiks ar visiem aprunāties utt. Visa šajā burzmā, jaunlaulātie piemirst paši par sevi un ir laimīgi beidzot iekrist gultā kā pēc maratona skrējiena. Tieši tāpēc kāzas pavisam šaurā lokā ir jo īpašas pašiem to vaininiekiem. Viss vakars pieder tikai viņiem. Un vēl - jau kādu laiciņu labprātāk eju ciemos, nekā uzņemu viesus pie sevis. Nē, nepārprotiet, man ļoti patīk svētki un labprāt tos radu arī savā mājā. Taču ciemojoties citur man patīk sajūta, ka jebkurā brīdī varu pacelt cepuri un doties prom. Bez pienākumiem un pārmetumiem. Tāpat arī mazās kāzās - nav jāpakļaujas pūļa noskaņojumam - ja vēlies, dejo līdz rītam pa pilsētas ielām, vai aizmiegat viens otra apskāvienos pie kamīna. Tāpēc uzskatu, ka kāzu lielums nebūt nenorāda uz latu vai draugu trūkumu. Galvenais vadīties pašam pēc savām sajūtām un vēlmēm, nevis pakļauties spiedienam no malas, jo tādas dienas jums abiem otras visticamāk nebūs nekad.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru