Mīnus 40%

Nu jau var teikt pilnīgi oficiāli - mans kāzu gads sāksies 19. februārī, kad savas kāzas svinēs drauga māsa un viņas draugs. Un jau pat nedaudz bail paliek domājot, kas sekos tālāk - kāzas pēc kāzām. Man tas patīk, jo kāzas ir pozitīvs notikums, tas ir it kā sākums kaut kam jaunam, jaunai ģimenei. Tāpēc domāju - jo vairāk kāzu jo labāk. Un šķiet, ka pilnīgi visi šogad ir ieplānojuši iestūrēt laulību ostā. Var jau teikt, ka tas tāds vecums man un maniem draugiem. Tāds precēšanās vecums. Lai tā arī būtu. Mani draugi būs papildinājuši Latvijas precēto pāru bilanci, kas jau kādu laiku neizskatās pārāk iepriecinoši. Pēdējo trīs gadu laikā oficiāli reģistrēto laulību skaits sarucis par 40 %. Šis skaitlis mani tiešām pārsteidza. 40 % ir gandrīz puse, tātad precas uz pusi mazāk cilvēku kā pirms trim gadiem. 

Protams kā galveno cilvēku kūtruma iemeslu min krīzi, kas izjaukusi daudzu plānus par skaistām kāzām. Tas ir sāpīgi, ka sapnis par kāzu dienu izgaist naudas trūkuma dēļ. 2010. gadā oficiāli reģistrēto laulību skaits sniedzas nedaudz pāri 9 tūkstošiem. Kāpēc cilvēki izvēlas tā arī nekad neapprecēties. Labi, atmetīsim naudas grūtības - tās tomēr visbiežāk ir pārejošas. Kas vēl? Neticība rītdienai un neticībai šai valstij? Arī es nevaru teikt, ka ļoti uzticos šai valstij un esmu 100% pārliecināta par savu nākotni šeit, taču tas nevienā mirklī man neliek apšaubīt savu izvēli kļūt par sievu. Jo kopā mēs esam spēks, mēs esam ģimene, lai kas arī notiktu. Arī tad, ja valsts būtu jāpamet, mēs to darītu kopā. Domāju, ka šī ir tikai atruna, ka valsts iekārtas dēļ, nevēlas precēties. Vai tiešam tad, kad pasaulei gāja pāri kari un citas nelaimes, cilvēki neprecējās. Jā, tad nebija grandiozu kāzu, taču puiši un meitenes palika kopā par spīti visam. Un dažreiz varbūt vairāk jāļaujas sajūtām. Es pat teiktu, jāsāk mazāk domāt par rītdienu, jo mūsu spēkos tāpat nav to mainīt. Nu tā pa lielam. Ja nolīs kovārņu lietus, tas tas notiks vai gribam mēs to vai nē. Varbūt tā drīzāk ir neticība otram. Vienam pret otru. Tās ir šaubas par ģimenes nākotni, par iespēju to nosargāt pie pirmajām vētrām. Domāju, ka cilvēki kļuvuši pārlieku egoistiski. Visbiežāk domā tikai par sevi, tikai par to, kā pašam nopelnīt vairāk, kā aizbraukt, ja šeit sāks trūkt gaisa, kā aiziet no attiecībām, ja sāks pietrūkt brīvības. Un galu galā kā nodzīvot dzīvi rēķinoties tikai ar sevi. Varbūt es maldos. Es pat ļoti ceru, ka maldos.