Dievs & pavasaris

Bijām uz pirmo iesvētes mācības lekciju. Esmu ļoti patīkami pārsteigta par to, ka mans draugs pēc lekcijas atzina, ka ir ok. Es domāju tāpat - ir ļoti ok. Godīgi sakot man nebija nekādu īpašo gaidu, jo rēķinājos, ka tā ir baznīca un ka baznīcā viss notiek tā, ka pieņemts. Protams sapratu, ka tā nebūs izklaide ar Martini glāzi rokās, ka tā nebūs papļāpāšana par jaunākajām baumām iz slavenību dzīves. Lai gan Dievs jau arī ir sava veida slavenība. Katrā ziņā biju patīkami pārsteigta par to cik saprotami un brīvi mācītājs Simanovičs stāsta lietas par kurām mums protams ir tikai vāja nojausma. Patika, ka arī par garīgām lietām var runāt saprotami un vienkārši. Un piekrītu teiktajam, ka Dievs mums ir devis tikai pavedienus, tālāk mums jāšķetina pašiem, ņemot vērā savās zināšanas, pieredzi un saprašanu. Un pati priekš sevis sapratu to, ka šis kurss patiešibā vairāk ir tāds sevis izzināšanas ceļš. Tas ir skats uz sevi no malas. Tā ir pārliecības nostiprināšana, ka cilvēks ar kuru esi izvēlējies būt kopā līdz mūža galam, ir tieši tava otrā pusīte. Un nav svarīgi pierakstīt mācītāja teikto, jo to tāpat nekad nepārlasīšu. Es pat teiktu, ka nav tik svarīgi tikai klausīties. Svarīgi iedziļināties sevī, uz brīdi apstātos no ikdienas steigas un vēlreiz saprast, ka esi laimīgs tikai tāpēc ka esi starp savējiem. Meita mūs pacietīgi gaidīja mājās, bija izspēlējusies un atpūtusies no mums. Tātad nākamotrdien atkal dosimies uz baznīcu.

Pie kam, jau pāris dienas aiz loga jau sāka nedaudz smaržot pēc pavasara. Šī smarža trakoti reibina. Un pirmais atkusnis jau viesa cerību, ka arī šogad pavasaris tomēr pienāks un jau drīz caur baltā sniega segu būs samanāmi pirmie zaļie asni. Un pūpolu pumpuri. Ahhh, vēl jau jāpaciešas, bet jau tas vien, ka dienas lēni un neatlaidīgi stiepjas garumā dod iedvesmu lieliem darbiem.