āmen

No nākamās nedēļas kopā ar draugu sāksim apmeklēt iesvētes mācības kursus. Patiesībā jau gandrīz bijām šai lietai uz kādu laiku atmetuši ar roku un jau vērāmies zagsu virzienā, taču te pēkšņi ieraugu piedāvājumu apmeklēt kursus, kuri gan sākušies jau pirms divām dienām. Taču piezvanīju un vienojos, ka sāksim apmeklēt no otrās reizes. Forši! Ideja par kāzām baznīcā paliek aktuāla! 

Kursu ietvaros ir arī jāuzraksta eseja par tēmu "Kāpēc es vēlos ievētīties". Ceru, ka neviens līdz šim sajā esejā nav rakstījis, ka vēlas ievētīties, lai Dievs viņu mīlētu vēl vairāk. Man vispār ir ļoti īpašas attiecības ar šo tēmu. Uzskatu, ka lai pierādītu ticību Dievam, nav jāapmeklē baznīca reizi nedēļā, nav katra teikuma galā jāpiesauc Viņa vārds. Un pat nav jāapmeklē iesvētes mācības kurss. Jo es ticu, ka Dievs mīls mūs katru - sākot ar visticīgāko tantīti un beidzot ar pilnīgi neticīgu ateistu.Vispār labprāt kādreiz padiskutētu ar kādu ateistu, jo domāju, ka tā ir tikai tāda moderna lieta - būt ateistam un nekam neticēt. Un arī tas, ka esmu izgājusi ievētes mācības kursu nepadarīs mani labāku par cietiem Dieva acīs. Uzskatu, ka šī mācība ir kā atslēga uz visu garīgo. Tā ir nodeva, ko esmu apņēmusies "maksāt" par savas dzīves savienošanu ar garīgo baznīcas dzīvi. Neapsolu, ka pēc tam katru svētdienu posīšos uz baznīcu, taču zinu, ka savai meitai noteikti gribu parādīt to vietu, kur visas pasaules rūpes un raizes netiek iekšā, kur atvērt prātu un vienkārši paklusēt. Uzskatu, ka mans, kā vecāka, pienākums ir parādīt viņai ceļu uz baznīcu, tas vai viņa turp dosies ir viņas pašas izvēle. Un arī bez kursu noklausīšanās vienmēr esmu zinājusi, ka vēlos savas dzīves lielo JĀ vārdu teikt Dieva priekšā, kas vienlaikus būs kā pateicība viņam, ka devis man manu ģimeni, ka esam sastapuši viens otru. Un vēlos to darīt baznīcā, jo tā ir tik īpaša vieta, ka jau atrašanās tajā piešķir šim dzīves notikumam garīguma auru. Un priecājos, ka varēsim kopā ar draugu apmeklēt kursus, jo pieļauju, ka vienam pašam viņam vēlāk būtu grūtāk saņemties. Nevis tāpēc, ka viņš tam neticētu, bet tāpēc, ka manuprāt vīriešiem vispār ir ļoti īpašas attiecības ar garīgumu. Labi, ne visiem, bet lielai daļai man zināmo vīriešu gan. Manuprāt viņiem tas viss šķiet pārāk ne vīrišķīgi, viņi domā, ka baznīca ir domāta tikai vecākām kundzītēm. Es ceru savam vīrietim pierādīt pretējo.